Autobiogrāfijā «Mana dzīvē» ebreju vēsturnieks dižodamies pastāsta, ka viņš četrpadsmit gadu vecumā visus pārsteidzis ar savu erudīciju un neparastām gara spējām. «Kad man bija četrpadsmit gadu,» lasām šajā autobiogrāfijā, «es savas zinātkāres dēļ baudīju vispārēju cieņu, kas sniedzās līdz tādai pakāpei, ka pat visaugstākie priesteri un [Jeruza­lemes] pilsētas mācītie vīri ieradās pie manis, lai gūtu padomu likumu zināšanās.»

Minētais biogrāfiskais citāts, pēc angļu zinātnieka drosmīgās hipotēzes, varēja izraisīt vai nu Lūkā pašā, vai viņa darīja pārrakstītājā domas, ka arī Jēzum pie­nāktos būt tādam pašam brīnumbērnam, kurš visus pār­steidz ar savām zināšanām un gudrību. Šī ticība bijusi tik stipra, ka autors vai arī pārrakstītājs nav redzējis nekā nosodāma tādā rīcībā, ja Flāvija atmiņas attiecinātu uz Jēzus biogrāfiju, tādā kārtā aizpildot uzkrītošu robu mūsu zināšanās par viņa laicīgo dzīvi.

Ja tas tiešām tā noticis, tad mums darīšana ar tipisku beletrizāciju. Flāvija sausā informācija šādā gadījumā ierosinājusi Lūku sacerēt dzīvu, dramatisma pilnu ainu, kuras darbība risinās un Jeruzalemes tempļa reāliju fona. Motīvs par Jēzus sastapšanos ar saviem vecākiem tad būtu evaņģēlija autora brīva izdoma, kurai šajā epizodē tomēr ir noteikta jēga, jo tā piešķir visam notikumam dziļāku doktrinālu nozīmi.

Tomēr jāatzīmē, ka tā būtu visai savdabīga beletri- zācija. To diktētu ne tik daudz literāta tieksme padižo­ties ar intriģējošu fabulu, cik dziļa pārliecība, ka šādā veidā no aizmirstības tiek paglābta patiesi notikusi Jēzus

dzīves epizode. Ticība šādas rekonstrukcijas mērķtiecībai šodien mums var likties dīvaina. Taču kristietības agrī­najā periodā tādu paņēmienu visnotaļ lietoja, tikai ar to atšķirību, ka avots, no kura smēlās iedvesmu līdzīga veida rekonstrukcijām, bija — kā mēs to vēlāk redzē­sim — galvenokārt Vecā derība.