«Zelta ēzelī» ir pārsteidzoši līdzīga epizode. Divi ceļinieki, mājup dodamies, aizrautīgi runā par kādu viņu apvidū notikušu brīnumu. Ceļā viņi sastop kādu svešinieku un uzzina, ka tam par šo notikumu nekas nav zināms. Atvadoties viens no vietējiem ceļavīriem saka: «Tu droši vien šeitan esi svešinieks, ka neko par šo brīnumu neesi dzirdējis?»
Roberta Greivsa tēze ir visai intriģējoša, taču viena iemesla dēļ tā nav bez iebildumiem pieņemama, un proti, kad Lūka rakstīja savu evaņģēliju, Apulējs vēl nebija nācis pasaulē, jo vēsturnieki noskaidrojuši, ka viņš dzimis ap 130. gadu. Tāpēc par tiešu aizguvumu nevar būt runas. -
Greivsa tēzes labā tomēr minamas divas citas iespējas. Varētu taču būt, ka šī epizode ir iespraudums, ko Lūkas tekstā Apulēja ietekmē izdarījis kāds no vēlākajiem redaktoriem vai pārrakstītājiem. Tāda izrīcība, kas tolaik bija visai parasta, mūsu gadījumā ir jo iespējamāka tāpēc, ka Lūkas evaņģēlijs ir kompilācija, kas sastādīta no visdažādākiem komponentiem un tālab viegli pakļaujas šāda veida izrīcībai. Bet kāpēc gan pārrakstītājam būtu vajadzējis izdarīt šādu dīvainu iestarpinājumu? Pietiek uzmanīgi pārlasīt šo fragmentu, lai saprastu tādas rīcības cēloņus. Šeit jaužama nepārprotama polemika ar ticības brāļiem, kuri nav gribējuši lāgā ticēt tam, ka Jēzus būtu augšāmcēlies no miroņiem (Lūkas ev., 24:25—28).
Ir vēl kāds cits pieņēmums, kurš drošāk dokumentēts un līdz ar to var būt tuvāks patiesībai. Izrādās, ka Apulēja «Zelta ēzelis» ir cita grieķu prozaiķa, m. ē. 1. gadsimtā dzīvojušā Patrejas Lūcija stāsta pārstrādājums, bet pēdējais savukārt to aizguvis no Aristīda, kurš dzīvojis 1. gadsimtā p. m. ē. Lūkas evaņģēlija autors, būdams grieķu literāts un helēnists, abus šos rakstniekus droši vien labi pazinis, jo tolaik tie bijuši ārkārtīgi populāri. Viņu aprakstītās dēkas, kuras pārdzīvojts par ēzeli pārvērstais jauneklis, bijušas pazīstamas visās zemēs, kur vien saprata grieķu valodu.