Lasot, Marka, Mateja un Lūkas evaņģēlijus, bez sevišķām pūlēm pamanām tajos virkni analoģiju noti­kumu attēlojumā, Jēzus portretējumā, kā arī pašā vēstī­juma stilā un frazeoloģijā. Tūlīt redzams, ka tos saista kāds kopīgs viedoklis aprakstīto notikumu skatījumā, ka tie dibinās uz informāciju, kas smelta no identigkiem vai vismaz ļoti līdzīgiem avotiem. Tas apstāklis, ka dažus ša­jos evaņģēlijos sniegtos Jēzus biogrāfijas faktus varēja identificēt un apkopot speciālās enciklopēdijās, t. s. konkordancēs, zinātniekus uzvedināja uz domām šiem trim evaņģēlijiem dot kopīgu nosaukumu, lai tādējādi pasvīt­rotu to radnieciskumu. Sādā kārtā Bībeles zinātnes no­menklatūrā parādījās termins «sinoptiskie evaņģēliji», bet to autorus apzīmēja ar kopējo vārdu «sinoptiķi», šos nosaukumus atvasinot no grieķu «sinopsis», kas sevī ietvēra jēdzienus «pārskats», «kopējs skatījums», «ko­pējs priekšstats».

Šeit tūlīt jāpiebilst, ka šādas sakritības nav uzskatā­mas par drošām liecībām, ko neatkarīgi cits no cita par Jēzus dzīvi snieguši ticami liecinieki, jo, kā jau redzē­jām, ir noskaidrots, ka Matejs un Lūka pilnām riekšām smēlušies ziņas no Marka, gandrīz visu viņa evaņģēliju iekļaudami savējos. Tāpēc šīm sakritībām nav nekāda pierādījuma spēka. Jēdzienu «sinoptiskie evaņģēliji» šo­dien lieto citā nozīmē, un proti, lai pasvītrotu atšķirības, kādas pastāv starp šiem trim evaņģēlijiem un Jāņa evaņ­ģēliju, kuru no iepriekšējiem atdala pilnīgi cita nostāja gan paša Jēzus, gan viņa misijas aprakstā.

Starp tiem nav saskaņas pat kailu biogrāfisku faktu iz­klāstā. Sinoptiķi apgalvo, ka Jēzus publiskā darbība ilgusi tikai vienu gadu, bet no Jāņa stāstījuma secināms, ka Jē­zus savu mācību sludinājis trīs gadus.