Tādas pašas nesaskaņas pārsteidz notikumu hronoloģiskajā secībā. Pēc Jāņa evaņģēlija iznāk, ka Jēzus izdzinis no tempļa tirgoņus un naudas mijējus jau savas darbības sākumā, turpretim sinoptiķu evaņģēlijos tas notiek Jēzus dzīves pēdējā posmā, dažas dienas pirms viņa nāves. Pat kristietības doktrīnā tik svarīgs notikums kā pēdējais vakarēdiens nav datēts precīzi: sinoptiķiem tas sakrīt ar pashas svētkiem, bet Jāņa evaņģēlijā tas noticis šo svētku priekšvakarā. Atšķirība šeit varētu likties niecīga, taču, kā mēs vēlāk redzēsim, tai ir noteikta nozīme.
Tāpat Jāņa evaņģēlija Jēzus ir tik atšķirīgs no sinoptiķu Jēzus tēla, ka tiem nav gandrīz nekā kopēja. Atšķirības ir tik krasas un būtiskas, ka varam jautāt, kam tad galu galā ir taisnība. Ja patiesību runā Marks, Matejs un Lūka, tad taisnība nevar būt Jānim, un otrādi. Poļu zinātnieks Zigmunts Poņatovskis min divus statistiskus skaitļus, kuri diezgan uzskatāmi parāda, kāds šajā ziņā ir stāvoklis. Izrādās, ka Jāņa evaņģēlijā tikai 8% teksta saskan ar sinoptiķu evaņģēlijiem, turpretim 92% ir pilnīgi viņa personīgais ieguldījums stāstījumā par Jēzus dzīvi.
Sinoptiķu evaņģēlijos Jēzus tēls dziļi sakņojas sava laika dzīvē un tam piemīt visas dzīva cilvēka pazīmes. Tikai retumis un it kā negribot Jēzus runā pats par sevi un nekad kategoriski neapgalvo, ka viņš būtu mesija. Jēzus šajā ziņā ir tik atturīgs un noslēpumains, ka saviem mācekļiem, kad tie izsaka pārliecību, ka viņš ir dieva dēls, pavēl klusēt.
Taču pavisam citāds Jēzus ir Jāņa evaņģēlijā! Jau Jānis Kristītājs Jēzu atzīst par dieva dēlu, kuram viņš neesot cienīgs atraisīt kurpju siksnas.