Ieraudzījis Jēzu nākam, viņš pasludina: «Redzi, tas ir dieva jērs, kas nes pasaules grēkus.» Viens no Jēzus pirmajiem mācek­ļiem, Nātānaēls, griežas pie viņa ar vārdiem: «Rabi, tu esi dieva dēls, tu esi Izraēla ķēniņš» (Jāņa ev., 1:49). Bet Jēzus ne mazākā mērā nenorobežojas no šādiem vi­ņam atklāti piedēvētiem atribūtiem, kuri viņu paceļ pāri citiem mirstīgajiem. Uz katra soļa viņš pasvītro, ka ir dieva dēls, neatstādams nekādu šaubu par to, kurš un kāpēc viņu sūtījis zemes virsū.

Ceturtā evaņģēlija autoru itin nemaz neinteresē vēs­tures fakti. Viņa vienīgā cenšanās ir pierādīt Jēzus die­višķību, aizstāvēt šo viedokli pret mazticīgo uzbruku­miem, paust prieku par to, ka dievs caur savu dēlu dāvā cilvēcei mūžīgu dzīvošanu. Gala rezultātā Jēzum Jāņa evaņģēlijā maz kopīga ar vēsturi. Jāņa interpretācijā Jēzus ir drīzāk bezmiesīga, aiz mistikas noslēpumainā aizsega jaužama parādība, gandrīz vai iedomu tēls, kurš radīts tikai tāpēc, lai ar tā muti paustu noteiktas teolo­ģiskas doktrīnas.

Šā Jēzus šūpulis ir mistiski sapņojumi, ko pauda viņa piekritēji, piedēvēdami savam skolotājam dievišķīgas īpa­šības. Tāpēc arī .viņu Jēzus, runādams par sevi, izsakās mīklainās, mistiski skanošās metaforās, kuru jēga grūti izprotama. Ceturtais evaņģēlijs mudžēt mudž no līdzīga veida pašapliecinājumiem. Šeit tikai daži piemēri: «es esmu pasaules gaisma»; «es esmu durvis, kas ved pie avīm»; «es esmu labais gans»; «es esmu īstais vīna koks»; «es esmu ceļš, patiesība un dzīvība» utt. Grūti iedomā­ties, ka vienkāršais Galilejas mazpilsētiņas namdaris, kuru ciešas saites vienoja ar tautas savdabīgo iztēli, būtu varējis pats sevi tā cildināt. Ir skaidrs, ka visus šos sti­listiskos izskaistinājumus daiļrunības kvēlē sadomājuši seno kristiešu draudžu locekļi un diezgan nekautrīgi ieli­kuši Jēzus mutē, lai viņš parādītos dievišķīgā spozmē. Ceturtajā'evaņģēlijā konstatēti 120 līdzīgi deklaratīvi ap­galvojumi, kas dod mums skaidru priekšstatu par to, cik izplatīti tie tolaik bijuši un kā tie lietoti bez jebkādas mēra izjūtas.