Sarunā ar viņu Jēzus, norādī­dams uz akas ūdeni, visai daiļrunīgā stilā svinīgi deklarē: «Ikvienam, kas dzer no šā ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.» Tā kā šī saruna notiek Samarijā, tad Jēzus pie reizes izšķir arī mūžseno strīdu ar samariešiem, kuri pielūdza Jahvi nevis Jeruzalemes templī, bet Gerazimas kalnā, un tāpēc ortodoksāli ebreji tos uzskatīja par nicināmiem ķeceriem. Šajā sakarā Jē­zus, pareizāk sakot, Jānis, pauž diezgan revolucionāru un ebrejiem nepieņemamu uzskatu, ka svarīga ir nevis kulta vieta, bet gan tas, ka dievs tiek pielūgts «garā un pa­tiesībā». Kā redzam, fabulārajam elementam šajā līdzībā ir otršķirīga nozīme, jo tas ir tikai fons, uz kura autors veido savu reliģisko doktrīnu ornamentus..

Šāda veida piemērus varētu minēt daudz vairāk. Kaut vai gadījumu, kad Jēzus, atbildēdams uz pārmetumu, ka viņš slimo izdziedinājis sabatā, patiesībā iztirzā dieva dēla un tēva attieksmes un paziņo par viņam doto varu spriest pastaro tiesu. Tāpat arī Kapernaumā, kur sākas saruna par maizes pārveidošanas brīnumu, Jēzus saviem mācekļiem, kuri nākuši viņu meklēt, starp citu, teic: «Pa­tiesi, patiesi, es jums saku, jūs mani meklējat nevis tā­pēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizes un paēduši. Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo ba­rību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei, kuru jums dos cilvēka dēls, jo dievs tēvs viņu ir apzīmogojis.» Bei­dzot šeit nevaram nepieminēt Jēzus vārdus par viņa mie­sas ēšanu un asins dzeršanu. Šie vārdi kļuvuši par ne­rimtīga teoloģiska strīdus priekšmetu starp dažādiem kris­tietības novirzieniem, cenšoties noskaidrot, vai tie būtu jāsaprot burtiski vai arī netiešā nozīmē, kā tas ir ar lie­lāko daļu Jēzus izteikumu ceturtajā evaņģēlijā.

Atbilstoši sava evaņģēlija pamattendencei Jānim ir īpatnējs, atšķirīgs skatiens arī uz Jēzus paveiktajiem brī­numdarbiem.