Atcerēsimies, ka sinoptiķiem Jēzus ir vien­kārši žēlsirdīga skolotājs, dziednieks un brīnumdaris, kurš izārstē sirdzējus un atvieglo viņu ciešanas tikai aiz līdzjūtības un mīlestības pret saviem līdzcilvēkiem. Tātad sinoptiķiem Jēzus ir savas tautas paražās un dzīvē dziļi iesakņojies tipisks ebreju pravietis, kādu tolaik ne ma­zums klaiņoja pa Galilejas un Jūdejas pilsētām un mies­tiņiem.

Pavisam citāds Jēzus ir Jāņa evaņģēlijā. Šeit viņš pa­rādās kā šīs pasaules lietām tālu stāvoša, ireāla būtne, bez cilvēkiem piemītošām īpašībām. Ja viņš runā, tad tikai puķainām metaforām pārpilnās sentencēs un vie­nīgi par lielām galējām patiesībām. Cenzdamies mūs pār­liecināt par Jēzus dievišķīgo būtību, Jānis viņam atņem visas šīs pasaules iezīmes un augstākā mērā sacildina. Gala rezultātā Jāņa evaņģēlijā mēs Jēzu redzam drīzāk kā noteiktu teoloģisku koncepciju simbolu, nevis kā cil­vēku ar miesu un asinīm, kāds Jēzus bija sinoptiķu attē­lojumā.

Šādā kontekstā, protams, arī Jēzus brīnumdarbi iegūst pilnīgi atšķirīgu, simbolisku nozīmi. Tajos Jānis redz tikai dievišķības izpausmi, pierādījumu, ka Jēzus ir dieva dēls. Un Jāni interesē tikai tie brīnumdarbi, kuri atbilst evaņģēlista doktrinālajām tēzēm. No dzimšanas nere­dzīgais, kuru Jēzus izdziedina, ebrejiem paziņo: «Ja viņš nebūtu no dieva, viņš neko nevarētu darīt» (Jāņa ev., 9:33). Varbūt tieši ar šādu nostāju arī izskaidrojams tas, ka Jānis salīdzinājumā ar sinoptiķiem ir daudz atturī­gāks brīnumdarbu uzskaitījumā. Viņš piemin tikai asto­ņus brīnumdarbus, no kuriem divi, un proti, staigāšana pa ūdeni un pieci tūkstoši cilvēku paēdināšana, zināmi arī sinoptiķiem, bet pārējie ir Jāņa personiskais ieguldī­jums Jēzus biogrāfijā.

Šo sešu brīnumdarbu vidū Jānim sevišķi raksturīgi ir divi — kāzas Galilejas Kānā un Lācara atmodināšana no miroņiem. Vispirms iztirzāsim pēdējo, jo tas vislabāk ilus­trē Jaņa nostāju. Jēzus uzmodina mirušos arī sinoptiķu evaņģēlijos.