Toties Lācara pamodināšanu Jānis inscenē visai dramatiskā veidā. Šis gadījums izstaro it kā aizmūža baismas, un atmodinātājs šķiet apveltīts ar kosmisku spēku. Visam, kas šajā ievērojamā dienā notiek Betānijā, piemīt dīvaina, cilvēka prātam neizdibināma rēgainība. Lācara līķis jau četras dienas guļ kapličā, viņu apraud māsas Marija un Marta, bet Jēzus stiprā balsī sauc: «Lā- car, nāc ārā!» Un mironis iznāk no tumšās kapličas, kājas un rokas tam savīstītas autos un seja aizsegta ar sviedrautu. Jāatzīst, ka Jānis ar šo dramatisko aprakstu patiešām panācis savu mērķi: viņš sniedz uz iztēli dziļi iedarbojošos pierādījumu, ka Jēzus patiesi ir dieva dēls. Jo tikai tas, kas apveltīts ar dievišķības spēku, var paveikt šādu brīnumdarbu.
Jau pats fakts, ka vēsts par Lācara pamodināšanu no miroņiem nav nokļuvusi līdz pārējiem evaņģēlistiem un vispār neviens, izņemot Jāni, to pat nepiemin, šķiet, ir pietiekams pierādījums, ka šeit nav runa par patiesi notikušu faktu, bet gan tas viss nepārprotami ir iztēles auglis. Pastāv pat noteiktas norādes, kas ļauj mums izsekot šī saistošā stāsta avotu. Lūka, kas attēlo aizkustinošo ainu, kurā Jēzu sveic Marta un Marija, nemaz nezina, ka viņām būtu brālis, vārdā Lācars. Tiesa, citā viņa evaņģēlija vietā gan kāds Lācars parādās, taču tas ir nabags, pavisam citas līdzības varonis, un tam nav nekā kopīga ar Lācaru, ko Jēzus uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc daži Bībeles zinātnieki domā, ka Jānim kaut kādā veidā šīs abas teiksmas saplūdušas, izveidojot pilnīgi jaunu epizodi.