Kaut gan Galilejas Kānā veiktais brīnumdarbs tverts pilnīgi citā toņkārtā nekā Lācara uzmodināšana no miroņiem, taču abiem gadījumiem kopīgs ir ieceres vērienīgums. Jēzus taču pārvērš sešos akmens traukos salietu ūdeni vīnā. Katrā no tiem ietilpst divi vai trīs «mēri», bet Palestīnas «mērā» bija ap 38 litri, tātad runa ir par dažiem simtiem litru vīna, ko uzbūris Jēzus. Tas liecina, ka kāzu mielasts bijis visai bagātīgs, jo viesi jau pirms tam bija krietni iedzēruši un droši vien jutās īsti līksmi. Ne jau veltīgi galda uzraugs saka līgavainim: «Ikviens cilvēks papriekš ceļ galdā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim» (Jāņa ev., 2:10).
Kāzu dzīres Kānā, kurās, starp citu, piedalījusies arī evaņģēlijos reti pieminētā Jēzus māte, ar savu tonalitāti krasi atšķiras no Jāņa evaņģēlija parasti cildenā, svinīgā stila. Iekļaudams šo visumā stipri ikdienišķo kāzu ainu savā evaņģēlijā, Jānis droši vien būs pārcenties, pūlēdamies pasvītrot Jēzus brīnumdarbu neparasti plašo vērienu. Taču, no otras puses, nav izslēgta arī tāda iespēja, ka evaņģēlists tā rīkojies aiz noteiktiem doktri- nāliem apsvērumiem un tiecies parādīt, ka Jēzus varējis piedalīties arī šādās tipiski tautiskās kāzu līksmēs, lai tādējādi pasvītrotu viņa cilvēcīgo, laicīgo iedabu pretmetā dažām sektām, par kurām būs runa vēlāk.
Kā jau mēs sacījām, Jānis centās pierādīt, ka Jēzus bijis dieva dēls, lai tad ar viņa muti sludinātu tolaik izplatītas teoloģiskas doktrīnas. Nav izdevies noskaidrot, vai Jānis pazinis sinoptiķu evaņģēlijus, taču interesanti ir izsekot, kādus apstākļus Jēzus dzīvē viņš noklusē vai modificē tā, lai tie nevarētu kaitēt viņa tēzei par Jēzus dievišķīgumu. Noklusē viņš, piemēram, jautājumu par Jēzus piedzimšanu, un dara to droši vien tišām, lai izvairītos no jebkādām norādēm uz Jēzus miesīgo dabu.