Oktobrī, kad Nīla applūdina visu Ēģipti, šī garā čūska iegūst zilu ūdens nokrāsu, bet februārī, upes palienei pārklājoties ar pavasara augiem, tā mēdz būt zaļa ar gaišzilu svītru gar muguru un neskaitāmām gaišzilām dzīsliņām uz galvas — tie ir deltu šķērsojošie kanāli. Martā gaišzilā svītra sašaurinās un čūskas āda laistās saulē briestošas labības zeltainā krāsā. Pēdīgi jūnija sākumā, sausuma laikā, Nīlas svītra jau ir tikko samanāma uz čūskas ķermeņa, kuru gluži kā sēru plīvurs klāj pelēka putekļu kārta.

Ēģiptes galvenā īpatnība ir tās karstais klimats: janvārī šeit mēdz būt desmit grādu silts, augustā — divdesmit septiņi grādi. Dažkārt karstums sasniedz četrdesmit grādus, kas atbilst romiešu pirts temperatūrai. Turklāt Vidusjūras tuvumā, deltas rajonā, lietus nolīst ne biežāk kā desmit reizes gadā, bet Augšēģiptē — reizi desmit gados.

Šādos apstākļos Ēģipte būtu nevis civilizācijas šūpulis, bet gan viena no tām tuksnešainajām aizām, kādu Sahāras tuksnesī ir ne mazums, ja vien svētās Nīlas ūdeņi ik gadus neatspirdzinātu zemi. No jūnija beigām līdz septembra beigām ūdens Nīlā nemitīgi ceļas un pakāpeniski applūdina gandrīz visu Ēģipti. No oktobra beigām līdz nākamā gada maijam pavasara ūdeņi pamazām krītas, atsegdami aizvien zemākas vietas. Upes ūdens ir tik piesātināts ar minerālvielām un organiskajām atliekām, ka iegūst brūnganu nokrāsu un, līmenim noplokot, applūdinātajos apvidos nogulsnējas auglīgas dūņas, kas aizstāj vislabāko mēslojumu. Šis dūņas un karstais klimats dod iespēju tuksnešu ieskautajiem ēģiptiešiem novākt trīs ražas gadā, turklāt iegūstot no katra sējuma grauda trīssimt ražas graudu.

Taču Ēģipte nav vienmuļš līdzenums, tās reljefs vietām ir paugurains. Tādēļ dažus Ēģiptes novadus pali nesasniedz — un tie dzer svētīgo ūdeni reizi divos trīs mēnešos, bet citi novadi to neredz cauru gadu. Turklāt mēdz būt gadi, kad ūdens pieplūdums upē ir mazāks, un tad zeme nesaņem auglīgās dūņas. Beidzot, svelmainajā laikā, kad zeme ātri izkalst, to nākas laistīt kā puķu podu.