Tādējādi pati Ēģiptes daba, kas prasīja lielu, nepārtrauktu un neatlaidīgu darbu, radīja šīs valsts sabiedriskās organizācijas pamatu: tauta strādāja, faraons valdīja, priesteri sastādīja plānus» Un, kamēr šie trīs spēki vienoti tiecās uz mērķiem, kurus tiem norādīja pati daba, tikmēr sabiedrība plauka un radīja savus nemirstīgos darbus.

Labsirdīgā, dzīvespriecīgā un nebūt ne kareivīgā ēģiptiešu tauta dalījās divās šķirās: zemkopjos un amatniekos. Daļai zemkopju acīmredzot piederēja sīki zemes gabali, taču vairums rentē ja faraonu, priesteru un augstmaņu zemi. Amatnieki, kas darināja apģērbu, mēbeles, mājsaimniecības piederumus un traukus, bija neatkarīgi. Tie, kas strādāja lielos būvdarbos, veidoja tādu kā armiju.

Katrai nozarei, pirmām kārtām celtniecībai, bija vajadzīgs vilcējspēks un darbarīki: kādam taču bija augām dienām jāsmeļ ūdens no kanāliem vai jāpienes akmeņi no akmeņlauztuvēm uz būvlaukumu. Šos vissmagākos mehāniskos darbus, sevišķi akmeņlauztuvēs, darīja notiesātie vai gūstekņi.

īstenie ēģiptieši lepojās ar savas ādas vara krāsu un nicinoši izturējās pret melnajiem etiopiešiem, dzeltenajiem semītiem un baltajiem eiropiešiem. Adas krāsa, kas ļāva atšķirt tautieti no svešinieka, palīdzēja saglabāt tautas vienotību lielākā mērā nekā reliģija, ko var pieņemt, vai valoda, ko var iemācīties.

Taču laika gaitā, kad valsts ēka sāka plaisāt, Ēģiptē aizvien lielākā skaitā ieplūda svešzemnieki. Tie vājināja tautas saliedētību, sašķēla sabiedrību un galu galā, pārplūdinājuši valsti, uzņēma sevī tās pamatiedzīvotājus.

Faraons pārvaldīja valsti, balstīdamies uz pastāvīgu armiju un miliciju vai policiju, kā arī uz neskaitāmajiem ierēdņiem, no kuriem pamazām veidojās dzimšu aristokrātija.