Līdzās faraoniem un bieži vien pāri viņiem stāvēja priesteri — prātnieku kārta, kas noteica valsts likteņus. Tagad grūti pat iedomāties to ārkārtējo lomu, kāda bija priesteru kārtai Ēģiptē. Viņi bija jaunās paaudzes skolotāji, pareģotāji, tātad padomdevēji pieaugušiem cilvēkiem, soģi mirušajiem, kuriem viņu griba un zināšanas it kā nodrošināja nemirstību. Priesteri ne tikai izpildīja rituālus dievību un faraonu priekšā, bet arī ārstēja slimniekus, vadīja sabiedrisko darbu gaitu kā inženieri, ietekmēja politiku kā astrologi, bet pirmām kārtām kā cilvēki, kas pazīst savu zemi un tās kaimiņus.
Ēģiptes vēsturē īpaši svarīga nozīme ir attiecībām, kas pastāvēja starp priesteru kārtu un faraoniem. Visbiežāk faraons pakļāvās priesteru gribai, dāsni ziedoja dieviem un cēla svētnīcas. Tad viņš mēdza dzīvot ilgi un viņa pieminekļos iemūžinātais vārds un attēls saglabājās no paaudzes paaudzē, slavas apmirdzēti. Taču daudzi faraoni valdīja īsu laiku, un aizmirsti tika ne vien viņu darbi, bet pat viņu vārdi. Vairākkārt gadījās arī, ka faraona dinastija beidza pastāvēt un klafu — ar čūsku apvīto faraona cepuri — uzlika galvā priesteris.
Ēģipte plauka, kamēr vienotā tauta, enerģiskie ķēniņi un gudrie priesteri strādāja vispārības labā. Taču pienāca laiks, kad karu rezultātā Ēģiptes iedzīvotāju skaits ievērojami samazinājās, nepanesamais darbs, smagais jūgs un ierēdņu ieraušanas kāre salauza tās spēkus, bet svešzemnieku pieplūdums iedragāja nacionālo vienotību. Un, kad piedevām vēl aziātiskajā greznībā izplēnēja faraonu enerģija un priesteru gudrība un šie abi spēki uzsāka savā starpā cīņu par monopoltiesībām aplaupīt tautu, Ēģipte nonāca svešzemnieku varā — un civilizācijas gaisma, kas tūkstošiem gadu bija starojusi virs Nīlas, apdzisa.