Ramzesa XII laimīgās valdīšanas trīsdesmit trešajā gadā Ēģipte svētīja divējus svētkus, kas pildīja uzticamo pavalstnieku sirdis ar lepnumu un skurbu prieku.

Mehira mēnesī, decembrī, ar dārgām dāvanām apbērts, Tēbās atgriezās dievs Honss, kas trīs gadus un deviņus mēnešus bija ceļojis pa Buhtenas zemi, izdziedējis tur ķēniņmeitu Bentrešu un izdzinis ļauno garu ne vien no ķēniņa nama, bet ari no visa Buhtenas cietokšņa.

Un farmuti mēnesī, februāri, Augšēģiptes un Lejasēģiptes pavēlnieks, Feniķijas un deviņu tautu valdnieks Meri Amons Ramzess XII, apspriedies ar dieviem, kuriem bija līdzīgs, iecēla par troņmantnieku savu divdesmit divus gadus veco dēlu Ramzesu.

Šī izvēle gaužām iepriecināja dievbijīgos priesterus, cienījamos nomarhus, varonīgo armiju, uzticamo tautu un visu ēģiptiešu zemes dzīvo radību, tālab ka no hetu princeses dzimušie faraona vecākie dēli nezināmu burvestību iespaidā bija ļaunā gara apsēsti. Viens no viņiem, jau divdesmit septiņus gadus vecs, sasniedzis pilngadību, nespēja paiet, otrs bija pārgriezis sev vēnas un nomiris, bet trešais, vīna dzeršanai nodevies, zaudēja prātu un, iedomājies, ka ir pērtiķis, augas dienas pavadīja kokos.

Vienīgi ceturtais dēls, Ramzess, kuru bija dzemdējusi ķēniņiene Nikotrise, virspriestera Amenhotepa meita, bija stiprs kā vērsis Apijs, drosmīgs kā lauva un gudrs kā priesteri. Kopš bērnības viņš uzturējās karavīru vidū un, vēl būdams vienkāršs princis, mēdza sacīt: