Zem palmas atdusot, — un zeme tad

It visus ziedus viņiem atvēlēja.

Ak svētlaimība! Ievas mūža draugs

Ar glāstiem sievu augas dienas klāja,

Pat naktis bieži gulēt neaizgāja.

Cik toreiz viņu va]as laiks bij jauks!

Tu zini: laimi pārtraukdams it drīzi,

Dievs nolaupīja viņiem paradīzi,

No piemīlīgās zemes padzenot,

Kur bezdarbībā ilgi viņi mita,

Kur nevainīgi viņu dienas rita

Tai laiskumā, ko miers un klusums dod.

Es mācīju gan noslēpumus saldos,

Kas jaunībā ikvienu baudīt sauc,

Gan prieku, laimes asaras un maldus,

Gan karstus skūpstus, maigu vārdu daudz.

Es nodevēja? Tagad atskārst raugi,

Vai manis dēļ bij Ādams nelaimīgs?

Nē, laikam ne! Un droši sacīt drīkst,

Ka mēs ar Ievu mūžam būsim draugi.»

Velns apklusa, bij galā viņa stāsts,

Bez elpas Marija to klausījās

Un domāja: «Te patiesību rodu;

Par zeltu nevar svētlaimību gūt,

Bet katram pašam mīla jāizjūt. ..

Jā, mīlēt! Kā tad īsti tas mēdz notikt? . ..»

Stāsts paticis bij jaunai sievai ļoti,

Un viņa atcerējās vēl labprāt

Gan notikumus, kuri strauji mainās,

Gan spožo stilu, ainas brīnumainās

(Mums visiem jaunumus tik izzināt),

Un tajā brīdi viņa alka klusi

Pēc noslēpuma, kuru tumsa sedz.

Bet čūska pazuda kā nebijusi,