Lai Marija nu citu skatu redz:

Pie viņas kājām, liegā laimē tvīcis,

Jauns skaistulis ir pazemīgi slīcis,

Un mīla viņam acīs liesmu dedz.

Viņš kaut ko stāstīt sāk ar balsi modru,

Ar vienu roku ziedu sniedz, ar otru

Jau tērpa malu nekautrīgi ceļ,

Uz priekšu zogas, glāstā aizskart tiecas,

Un veiklie pirksti rotaļīgi sniecas

Pēc noslēpuma … Marijai šīs priecas

Šķiet neparastas, ziņkārību sveļ.

Bet pa to laiku nekaunīgais šķelmis

Vairs nekautrējas spēlēties nemaz.

Viss kvēlo, Marija jūt tādu svelmi,

Ka viņas jaunās krūtis viļņojas.

Klus Marija, bet pavēl kāda vara,

Ka acis mirdzošās ir jāaizdara.

Pie velna krūtīm meičas galva slīd.

«Ak!» viņa nopūšas un zālē krīt…

Mans dārgais draugs, tā biji tikai tu,

Kam savus pirmos sapņus izstāstīju.

Vai piedosi, ka prātā glabāju

Vēl dienas tās, kad mīļš mazliet tev biju?

Vai piedosi, ka atmiņā man most

Tas laiks, kad jūsu namā viesojos

Un, stingro māmuļu daudz nevērodams,

Gan nemieru, gan satraukumu dodams,

Tev mīlēt pamācīju draiskojot?

Un rātnai rokai reizēm drosme radās

Tiem skumjiem brīžiem, kad ir jāatvadās,

Tām klusām stundām drusku prieka dot,

Kā dažkārt visiem jauniem ļaudīm gadās.