Ja ņēmis tevi dievs par mīļāko.

Un kas pēc tam? Par ciešanām un mokām

Dzied diakoni, sastājušies lokā,

Deg sveces, un ar lūgsnām pildās nams,

Kūp vīraks, kaktā svētbilde, kā klājas,

Ko ir kāds meistars gudri darinājis.

Cik priecīgi! Kāds liktens apskaužams!

Man kļuva žēl, ka nonīkst jaunā Ieva,

Es lēmu, spītēdama valdniekam,

Lai most no snaudas jaunais vīrs un sieva.

Tu zini jau, kas notika pēc tam.

Bij divi skaisti āboli uz zara

(Šai simbolā ir slēpta mīlas vara),

Tie modināja sapņus neskaidrus,

Tie neizjustas alkas atraisīja

Un maigumu, sirds trīsas lika just;

Tad Ieva savu daili saskatīja

Un jaunā vīra kailos locekļus!

Es viņus redzēju no sava koka,

Es redzēju, kā mīlestība most,

Un, biezoknis kad slēpa abus tos,

Drīz skatieni tur sastapās un rokas . ..

Starp jaunās sievas kājām straujš un kluss

Bij sācis Ādams meklēt paslepus

Sev svētlaimību līdz šim neatļautu.

Un, savā kvēlē nespēdams vairs rimt,

Viņš beidzot arī atrada to strautu,

Kur, degot kaislībā, var grimt un grimt.. .

Un, nebīdamās vairs nemaz no dieva,

Ar vaļā atrisušiem matiem Ieva

Ar lūpām kaistošām kā vēl nekad

Uz vīra karstiem skūpstiem atbildēja

Un mīlas asaras bez mitas lēja,