Nu zudis jau tavs meitenīgums jauks,

No bālām lūpām smaidi neatlido,

Tu neizplauki citu ziedu vidū …

Vai piedosi, mans labais, dārgais draugs?

Velns, grēka tēvs, ar blēdīšanos ļauno

Priekš Marijas tu esi vaininieks!

Tev izvirtībai nodoties bij prieks,

Tu paspēji, pie malas licis kaunu,

Ar dieva izredzēto jokus dzīt

Un nevainību viņai nolaupīt,

Nu priecājies par savu slavu jauno!

Steidz ķert, ko var: tavs bridis tuvu jau!

Dziest dienas gaisma, atblāzmas vairs nav,

Viss kluss. Pār meiču nogurušu, lēnu

Redz pēkšņi erceņģeļa spārnu ēnu —

Klāt mīlas sūtnis dievišķīgi skaists.

Kad paskatījās Gabriēls uz leju,

Bij aizklājusi skaistule sev seju,

Bet piecēlies pikts šķita nelabais,

Viņš uzrunāja debess galminieku:

«Tu, skaistuli, kur lien, kas tevi sauc?

Kāpēc no zilām tālēm lejā trauc,

Kāpēc tu citiem traucē klusos priekus

Un mīlas pāriem darbošanos jauc?»

Bet, greizsirdību sevī apslāpēdams,

Tad velnam sauca Gabriēls cik spēdams:

«Tu, debess naidnieks, grēku zaņķī rauts,

Tu, nelietis, kas elles ceļus gājis

Un Mariju visdaiļo samaitājis,

Vēl uzdrīkstēsies mani izjautāt!

Bēdz, nekauņa, pirms esmu ceļā stājies,

Jo citādi tūlīt tev gals būs klāt!» —