«Es nebaidos no galminiekiem sīkiem,

No debess kunga kalpiem pazemīgiem,

Man nepadarīs savedējs nekā!»

Velns uzsauca un, kaisdams ļaunumā,

Tad, pieri raukdams, dusmām vaļu ļāva,

Un erceņģelim viņš pa zobiem krāva,

Lai iekliegdamies Gabriēls tūlīt

Uz kreisā ceļgala pie zemes krīt.

Bet, kājās cēlies, sātanam par spīti,

Ar sitienu pavisam negaidītu

Viņš atbildēja. Taču vaļā laist

Velns negribēja ienaidnieku savu.

Un tā nu Gabriēls un nešķīstais

Tur cīnīdamies valstījās pa pļavu.

Pie viena krūtīm otra bārdu jūt,

Iet sen jau krustām šķērsām kājas, rokas.

Ar viltību un spēku viņi lokās,

Viens otru grib zem sevis padabūt.

Vai ne? Jūs, senie draugi, atceraties

Tās dienas, ko neviens vairs neaizsniegs.

No klasēm laukā izgājām, un, skaties,

Drīz vien mums karsti cīnīties bij prieks.

Tā cīnījās šie divi laukā klajā;

Kad piekust, kas vairs lamāsies un kliegs?

Un veiklo pretinieku nelabajam

Vēl nebij uzveikt laimējies līdz šim.

Un, beidzot izlēmis, ka nav ko prātot,

No galvas norāva tad eņģelim

Velns cepuri ar zeltu izrotāto.

Aiz matiem grāba, kuri tā kā zīds,

No mugurpuses tad ar roku plato

Pie zemes lieca. Marija, to skatot,

Par savu skaisto erceņģeļi trīc,