Pavisam bāla kļuvusi no vaiga.

Jau ļaunais veic, jau ellē prieka klaiga!

Te eņģelim nāk glābiņš neredzēts.

Viņš velnu saķer vietā vārīgajā

(Kas tiešām lieka cīņas vietā šajā)

Aiz locekļa, ar kuru grēkot mēdz.

Velns zemē krīt, pēc žēlastības brēc

Un tikko spēj vairs atrast elles taku.

Šo nikno cīņu redzot turpat blaku,

Pusdzīva šķita skaistule paties,

Bet varonīgs un nu jau atguvies

Kad Gabriēls it laipni viņu sveica,

Pa bāliem vaigiem mīlas sārtums steidza,

Un viņa juta: maigums sirdī slīd.

Cik jauka ebrejiete bij tobrīd! . . .

Bij sūtnis nosarcis, un tad, kā klājas,

Viņš dieva jūtas pavēstīja tā:

«Tev, šķīstā Marija, nav jābēdājas,

Tu esi sieva visuskaistākā!

Tavs cēlais auglis simtukārt būs svētīts,

Glābs pasauli un elli varēs bārt…

Bet teikšu es, ja vien kāds gribēs pētīt,

Ka viņa tēvs būs laimīgāks simtkārt!»

Un, ceļus locījis priekš daiļās vaiga,

Viņš vēl, starp citu, centās roku spiest

Un, manījis, cik skaistule ir maiga,

To noskūpstīja, klusi nopūlies,

Un, redzēdams, ka klusē viņa arī,

Viņš krūtis aizskart uzdrosa mazliet…

Vēl teica Marija: «Laid, ko tu dari!»

Bet skūpsts šai brīdī lūpas slēdza ciet,