Lai nopūtas un elsas nedzirdiet. ..

Ko sacīs dievs? Ko viņai tagad darīt?

Vai palīdzēsiet, laipnās skaistules?

Jūs mīlas mākslu protat, zinu es, —

Ar piemīlīgu viltību jūs varat

Gan līgavaiņu uzmanību krāpt,

Gan pievilt lietpratēju gudrās galvas:

Jūs spējat saldā grēka pēdas glābt,

Celt atkal priekšā nevainības balvas.

Steidz māte izlaidīgai meitai dot

Daudz padomu, kā atgūt godu jaunu,

Lai ciešanas un kautrību, un kaunu

Var izšķirošā naktī notēlot.

No rīta drusku sakārtojas sieva,

Ir bāla, tikko kust, vairs spēka nav,

Vīrs sajūsmā, čukst māte: «Paldies dievam!»

Bet senais draugs pie loga klauvē jau.

Ir Gabriēls ar vēstīm patīkamām

Jau debesīs it tuvu dieva namam,

Bet nepacietīgs, gaidot apnicis,

Dievs steidzas pretī ziņām sagaidāmām:

«Kas jauns?» — «Man šķiet, ka padarīts ir viss,

Es viņai…» — «Un ko viņa?» — «Neiebilda!»

Tad, manīdams, ka jūsma sirdi silda,

Dievs pieceļas, un, kad ir mājiens dots,

Iet visi prom. Tā Zevam valdīt klusi

Pār neskaitāmiem bērniem šķita gods.

Bet grieķiem ticība jau aprimusi:

Vairs Zeva nav! Mums gudrāk ierīkots!

Vēl atmiņā viss notikušais dzīvo,

Kad Marija uz savas lažas rimst,

Un tāpēc miegā viņa neiegrimst,