Nezinu, tā ir tava darīšana, — robots atbildēja, īsti nesaprazdams, vai tagad ir jāpaloka galva vai nav. Izdarījis to, viņš jutās apmierināts, ka Gordijs neko neie­bilst.

Iezvanījās telefons. Gordijs pacēla klau­suli un uzreiz pazina Zikija Bendropa balsi. Nemaz neklausīdamies, ko zvanītājs sa­ka, Gordijs svinīgi un daudznozīmīgi pa­ziņoja, ka noteikti gaidīs viņu rīt pulksten sešos vakarā pie sevis. Būšot neliels ban­kets, un Gordijs uzstāšoties ar «baigo nu­muru». Zikijs Bendrops nodomāja, ka Gor­dijs grasās likt galdā daudz dzeramā, tāpēc tūlīt piekrita uzaicinājumam.

Rīt tev būs jāstājas ciemiņu priek­šā, — Gordijs teica robotam. Tas, galvu pieliecis, atbildēja:

Kāpēc man būs jāstājas? Es varbūt labāk mazgāšu . . . sitos te . . .

— Traukus.

Traukus?

Neuztraucies, rīt tev pietiks, ko darīt. Es tikai gribēju pateikt, ka tev būs jāpa­rādās maniem draugiem, Saproti? Viņi nāks paskatīties, kāds tu man esi iznācis,

No kurienes es tev esmu iznācis? — robots jautāja.

Gordijs uz mirkli apmulsa,

— Nu, tas tā — tāpat… — Gordijs no­rūca, — Man tomēr vajadzēs tevi kaut kā nosaukt. Kā tu pats gribētu?

Zaļš.

Kas zaļš?

Zaļš vārds.

Kāpēc? Tāda vārda nav.

Tāpēc, ka es nezinu, ko tas , , .

Nozīmē.

… nozīmē.