No vārdiem var iznākt kaut kas prātīgs?
— Jā. Bet par to tagad nerunāsim. J
Robots pielieca galvu. Viņš bija beidzis
mazgāt traukus. «Labāk ir nekā no rīta,» nodomāja Gordijs, ātri pārskaitot traukus. Viņš lika robotam apsēsties uz rīku kastes.
— Ar laiku es tev arī uztaisīšu izturīgu un skaistu krēslu. Tādu pašu kā manējais.
Es uztaisīšu labāku. Gordijs iepleta acis.
Kā tas ir — labāku?
Man nepatīk, ka tavējais tā lēkā.
— Ā, nu, labi, varēsi taisīt sev, kādu vien gribēsi. Bet tagad labāk padomāsim, kā tevi nosaukt.
Tajā brīdī pie durvīm piezvanīja.
— Tā ir Santa! — Gordijs iesaucās un aizskrēja.
— Santa, viņš ir gatavs!
Gordij, patiešām!? — Santa bija sajūsmināta un ātrāk centās novilkt magnētisko mēteļjostu.
Jā. — Gordijs bija apmierināts pats ar sevi. — Kā tev apsolīju, tu viņu redzēsi pati pirmā. Saviem draugiem es viņu parādīšu rītvakar.
Gordijs palīdzēja Santai novilkt mēteli un piebilda:
Tikai esi prātīga. Neuzdod viņam dumjus jautājumus. Viņš ir tikpat kā cilvēks, bet vēl gluži kā bērns.
Labi, labi, kur viņš ir? Es gribu tūlīt pat redzēt.
Gordijs ieveda Santu istabā. Robots sēdēja uz rīku kastes un buldurēja:
Santa. Santa. Jā. Zaļš. Un ja nu tomēr Santa? Bet — kāpēc? Labi, lai tā nebūtu. Viss ir zaļš. Santa. Kāpēc tad Santa? Kurš būs zaļš? Nu, nu . . . Ahā. Saprotu . . .