Paklausies, es tev teicu, lai tu nelieto šos vārdus, — iesaucās Gordijs, pārtraukdams robotu.
Kā blēņās pieķerts bērns robots vainīgi piecēlās kājās un pielieca galvu. Un tūlīt pat teica:
Es gribu, lai tu mani nosauc par Santu. Jā.
Kā!? — gandrīz vienlaikus iesaucās Gordijs un Santa.
Nē, draudziņ, labāk jau es tevi nosaukšu par Zaļu, bet ne par Santu. Lūk, viņa ir Santa, — Gordijs teica. — Iepazīstieties.
To pateicis, Gordijs strauji atturēja Santas pastiepto roku. Viņš vēl nezināja, kā robots sveicinās. Šādai rīcībai varētu būt arī bēdīgas sekas. Gordijs atcerējās gadījumu Hurekvola laboratorijā, kad kāds no līdzstrādniekiem bija pārliecies pār horizontālā stāvoklī esošu robotu un uzsaucis: «Sveiks, veci!» Robots tā sasveicinājās ar nabaga līdzstrādnieku, ka tam vajadzēja amputēt abas rokas līdz pat elkoņiem.
Gordijs gribēja ko teikt, taču Santa pasteidzās pirmā:
Vai tad tu, Gordij, viņam neesi vēl izdomājis vārdu? — Viņa sāka robotu aptaustīt. — Vai, kāds smukiņš! Un patiešām runā. Gordij, tu esi malacis!
Ko Santa no manis grib? — ierunājās robots, nepārtraukti klanīdams galvu un ik reizi, kad Santa pieskārās, kaut ko nesaprotamu murkšķēdams.
Neko, — Gordijs teica, — viņa tevi apskata. Santa, labāk neaiztiec viņu, ka neiesit pa pirkstiem.
— Es viņai nesitīšu pa pirkstiem.