Labi, tu nesitīsi, bet ja nu kāds vadiņš saiet dēlī?
Manī nav dēļu. Tu pats teici, ka es esmu no . . . kaut kāda metāla.
Nu jā, jā, tu vēl nesaproti. . . Santa, liec viņu mierā! Redzi taču, kāds viņš vēl bērns. Iesim uz otru istabu, lai robots pasēž un padomā viens pats. Viņam ir daudz jādomā. Vēl daudz jāizlasa. Iesim. Tikmēr izdomāsim viņam vārdu.
Nē, pagaidi, viņš ir tik jauks! Es gribu ar viņu paspēlēties. Vai dejot viņš arī māk?
Nē, viņš nemāk. Santa, ejam uz otru istabu.
Robotiņ, kāpēc tu neproti dejot? Gribi, es iemācīšu. — Santa neklausījās Gor-dijā.
Kā tas ir, kad dejo? Es gribu. Viņš to vēl nav mācījis, bet pats saka, ka man jāzina viss. — Robots pielieca galvu.
Es tev iemācīšu, jāl — Santa pieskrēja pie kvadrofona. — Gordij, kā tev nav kauna! Nevari nabaga robotiņam iemācīt dejot.. .
Santa, liecies mierā. Roboti nav domāti dancošanai. Viņam būs jāstrādā, jāstrādā kosmosā, kur cilvēks nevar tikt klāt. Piemēram, uz Merkūrija. Saproti, viņam nebūs kur un kad dejot, — Gordijs centās atturēt Santu.
— Tur, augšā? — Robots pacēla roku.
— Jā, tur, augšā, ir kosmoss, un tur tev būs jāstrādā! Un izbeidz tagad prašņāt!
Ciet klusul Par visu parunāsim rīt. Saprati?
Robots pielieca galvu.
Gordij, tā nevar. Kāpēc tu kliedz uz robotiņu? Tu taču neko nesaproti no robotiem! Arviņiem jāapietas kā ar bērniem. — Santas rokās vizuļoja skaņu disks. — Uzdejosim lumbu.