Santa, es ļoti labi zinu, kā jāapietas ar robotiem, bet tu .. .
Neko tu nezini! Aizvāc to krēslu — mēs ar robotiņu dejosim.
Ieskanējās mūzika. Santa piegāja pie robota. — Tagad skaties, kā es darīšu, un visu atkārto.
Viņa piesita vienu kāju, otru, tad abas reizē. Robots truli blenza uz Santas kājām, kas, lai vieglāk būtu dejot, uz brīdi bija redzamas krietni virs ceļiem. Gordijs pieskrēja pie kvadrofona un izslēdza to.
Santa, viņš nedrīkst dauzīt kājas! Mans dzīvoklis nav tam domāts. Viens viņa spēriens attiecīgos apstākļos spēj noārdīt veselu māju.
Tas ir vareni! Viņš man nāks līdzi uz ballēm. Tad man vairs nebūs jābaidās no Strikera un viņa meičām.
Ar to Strikeru es visu nokārtošu pats, bet tu, lūdzama, liec robotu mierā. Nāc, apsēdies. Es tev visu pastāstīšu par viņu. — Gordijs atrāva vaļā krekla apkaklīti. Un ja'nu robots pēkšņi saprot (un kāpēc gan lai nesaprastu?), ko nozīmē dejot!? Un satver Santu? Nē, tas būtu briesmīgi!
Santa, it kā nomierinājusies, apsēdās uz dīvāna. Gordijs apsēdās viņai blakus.
Jā, viņš tiešām ir kā cilvēks. — Santa aizsmēķēja, nenolaižot acis no robota.
Tāds ir mērķis — veidot viņus pēc iespējas identiskākus cilvēkiem, — atbildēja Gordijs, juzdams, ka saruna ievirzās viņam patīkamākā gultnē.