Robots sēdēja uz rīku kastes un skatījās— ar vienu aci uz Gordiju, ar otru uz Santu. So robota īpašību Gordijs ievēroja tikai tagad. Tas viņu uzjautrināja.
Vai arī visus mājas darbus viņš var padarīt? — Santa vaicāja.
Jā. Bet tam nolūkam es uztaisīšu cita tipa robotu. Sis ir pārāk komplicēts, lai veiktu tik niecīgus uzdevumus. Viņš ir spējīgs attīstīties, — Gordijs teica, lepni uzsvērdams pēdējos vārdus.
Un tādu, kas māk dejot, tu ari uztaisīsi?
— Uztaisīšu arī tādu.
Vai Santa nedejos ar mani? — ierunājās robots.
Nē, viņa nedejos. Bet tu ciet klusu, es tev reiz jau teicu, — Gordijs viņu apsauca.
— Aha. Saprotu.
— Paklausies! Robots pielieca galvu.
— Kāds viņš jauks! Gordij, tu gan esi ļauns, ka neļauj viņam dejot. — Santa savilka dusmīgu seju.
Neesi taču bērns, Santai Es tev uztaisīšu tādu robotu. Vēl labāku par šo. Tu varēsi ar viņu dejot, kamēr nelabi metas. Tagad galvenais ir apstiprināt autortiesības.
Labi, ticēšu tev. Sagatavo man kaut ko dzeramu.
Gordijs piecēlās, piegāja pie sienas bāriņa, sajauca kokteili un pasniedza to Santai.
Santa pielika glāzi pie lūpām, taču, dīvainas domas apstādināta, pēkšņi atkal ierunājās:
Gordij, bet varbūt robotiņš arī grib iedzert?
Nē, robotiņš negrib iedzert! Robotiņ, tu gribi iedzert? — Gordijs jau kļuva nikns.