Bet kādu gan vēsturi es varēju sarakstīt ar savu nožēlojamo izglītību, kur man priekšā nebūtu jau aizsteigušies augsti mācīti, apzinīgi vīri? Kādu vēstures veidu viņi vēl nebūtu izpētījuši? Vai lai sāku rakstīt vispasaules vēsturi — bet vai nav jau uzrakstīts nemirstīgais abata Milota darbs? Vai lai pievēršos tēvzemes vēsturei? Ko gan lai saku pēc Tatiščeva, Boltina un Goļkova? Un vai gan es lai būtu tas, kas raktos vecās hronikās un nokļūtu līdz apslēptajam senvalo- das saturam, kad nespēju iemācīties pat ne slāvu skaitļus? Es domāju par mazāka apmēra vēsturi, piemēram, par mūsu guberņas pilsētas vēsturi; bet arī te tik daudz visādu man nepārvaramu šķēršļu! Brauciens uz pilsētu, vizītes pie gubernatora un arhiereja, lūgums ielaist arhīvos un klosteru mantu glabātavās un citur. Mūsu apriņķa pilsētas vēsture man būtu izdevīgāka, bet tā nevarēja ieinteresēt ne filozofu, ne pragmatiķi un deva maz vielas daiļrunībai: **bija pārdēvēta par pilsētu 17** gadā, un vienīgais ievēro
jamais atgadījums, kas uzglabājies tās hronikās, ir briesmīgais ugunsgrēks, kas bija izcēlies pirms desmit gadiem un iznīcinājis tirgu un valsts iestādes.
Nejaušs gadījums izkliedēja manas šaubas. Kāda sieva, žaudama bēniņos veļu, bija atradusi vecu grozu, pilnu skaidām, visādām drazām un grāmatām.