Bet mani daiļrades pasākumi tā piesaistīja mani literāram darbam, ka vairs nespēju šķirties no burtnīcas un tintes pudeles. Es gribēju noslīdēt līdz prozai. Nevē­lēdamies nodarboties ar iepriekšējām studijām, plāna izstrādāšanu, daļu sasaistīšanu un tml., nolēmu uz­mest atsevišķās domas bez kāda sakara, bez jebkādas kārtības, taisni tā, kā tās ienāks man prātā. Par ne­laimi, galvā neradās domas — un veselās divās die­nās es sadomāju vienīgi šādu piezīmi:

«Cilvēks, kas nepadodas saprāta likumiem un para­dis sekot kaislību iedvesmai, bieži vien maldās un pakļauj sevi vēlākai nožēlai.» Doma, protams, pareiza, bet nav vairs jauna. Atstājis domas, es sāku rakstīt stāstus, bet, neprazdams notēlot izdomātu notikumu, izvēlējos ievērojamākās anekdotes, ko kādreiz biju dzirdējis no dažādām personām, un centos patiesību skaistināt ar stāstījuma spriegumu un pie reizes ar savas iztēles ziediem. Veidodams šos stāstus, es pa­mazām izkopu savu stilu un iemācījos izteikties pareizi, tīkami un brīvi. Bet drīz vien mans krājums izsīka, un es atkal sāku meklēt vielu savai literāra­jai darbībai.

Doma atmest nenozīmīgās un apšaubāmās anekdo­tes un notēlot patiesīgus un svarīgus atgadījumus jau sen nedeva miera manai iztēlei. Būt par gadsimtu un tautu tiesnesi, novērotāju un pravieti man likās augstākā pakāpe, ko rakstnieks var sasniegt.