Visa māja zināja manu lasītkāri. Mana saimniece taisni tai brīdī, kad es, sēdēdams pie savas burtnīcas, grauzu spalvaskātu un domāju par lauku svētrunu sacerēšanu, svinīgi ievilka grozu manā istabā, līksmi iesaukdamās: — Grāmatas! Grāmatas! — Grāmatas! — es jūsmīgi atkārtoju un metos pie groza. Un patiesi, es ieraudzīju veselu kaudzi grāmatu zaļā un zilā papīra iesējumā — tas bija vecu kalendāru krājums. Šis atklājums atvēsināja manu sajūsmu, bet es tomēr biju priecīgs par nejaušo atradumu: tās tomēr bija grāmatas, un es jo devīgi atalgoju veļas mazgātājas pūliņus ar sudraba pusrubli. Palicis viens, sāku pārskatīt savus kalendārus, un drīz vien tie cieši piesaistīja manu uzmanību. Tie sastādīja nepārtrauktu gadu virkni no 1744. līdz 1799. gadam, t. i., taisni 55 gadus. Zilās lapas, kādas parasti iesien kalendāros, bija no vienas vietas aprakstītas veclaicīgā rokrakstā. Pametot skatienu uz šīm rindām, es izbrīnā ieraudzīju, ka tur bija ne vien piezīmes par laiku un saimniecības rēķini, bet arī īsas vēsturiskas ziņas par Gorjuhinas ciemu. Tūliņ sāku skatīt cauri šīs vērtīgās piezīmes un drīz vien atradu, ka tur ir manas dzimtmuižas pilnīga vēsture gandrīz vesela gadsimta posmā visnoteiktākā hronoloģiskā kārtībā. Bez tam tur bija neizsmeļams ekonomisku, statistisku, meteoroloģisku un citu zinātnisku novērojumu krājums.
No šā brīža šo piezīmju studēšana mani galīgi aizrāva, jo es redzēju iespēju no tām izlobīt saskanīgu, pievilcīgu un pamācīgu stāstījumu.