Perkuhovas ciematiem, kuru iedzīvotāji ir nabadzīgi, novājējuši un maza auguma, bet viņu lepnie īpašnieki nodevušies trakulīgām zaķu medībām. Dienvidos Sivkas upe to nošķir no Karačevskas brīvļaužu īpašumiem — no nemierīgiem kaimiņiem, kas slaveni ar nevaldāmi cietsirdīgu dabu. Rietumpusē to iekļauj ziedošie Zaharjinskas lauki, kas plaukst un zeļ gudru un izglītotu muižturu valdīšanā. Austrumos tā piekļaujas mežonīgam, neapdzīvotam apgabalam, nepārejamam purvam, kur aug vienīgi dzērvenes, kur atskan tikai vienmuļīgā varžu kurkšana un kur māņticīga teika domā esam kāda velna mājokli.
NB. Šis purvs arī saucas par Velnapurvu. Stāsta, it kā kāda plānprāte gane netālu no šīs nomaļās vietas pieskatījusi cūku baru. Viņa kļuvusi grūta un nekādi nav varējusi patiesīgi izskaidrot šo atgadījumu. Tautas balss vainojusi velnu — bet šis nostāsts nav vēsturnieka ievērības cienīgs, un pēc Nibura būtu nepiedodami tam noticēt.
Jau no senlaikiem Gorjuhina ievērojama ar savu auglību un labvēlīgo klimatu. Rudzi, auzas, mieži un griķi briest auglīgajās druvās. Bērzu birzs un egļu mežs apgādā iedzīvotājus ar baļķiem un kritušiem kokiem ēku celšanai un apkurei. Netrūkst riekstu, dzērveņu, brūkleņu un melleņu. Aug neparasti daudz sēņu; saceptas un ar krējumu tās ir garšīga, kaut gan neveselīga barība. Dīķis pilns ar karūsām, bet Sivkas upē mīt līdakas un vēdzeles.