Gorjuhinas iedzīvotāji lielāko tiesu vidēja auguma, spēcīgi un vīrišķīgi miesās, acis viņiem pelēkas, mati gaiši vai rūsgani. Sievietes ievērojamas ar mazliet augšup uzrautiem deguniem, izspiestiem vaigu kauliem un tuklumu. — NB. Veselīga sieva — šāds apzīmējums bieži vien gadās stārasta piezīmēs pagasta ruļļos. — Vīrieši ir labsirdīgi, strādīgi (sevišķi savā druvā), drošsirdīgi, kareiviski: daudzi no viņiem vieni paši iet lāču medībās un apkaimē pazīstami kā dūru varoņi; vispār visi nododas jutekliskai dzeršanas baudai. Bez mājas darbiem sievietes piedalās vīriešu darbu lielākajā daļā un nepaliek tiem pakaļ drosmē, reti kāda baidās stārasta. Viņas izveido spēcīgu sabiedrisku sardzi, kas pastāvīgi modra kunga sētā, un tiek sauktas par pīķeniecēm (no vārda pīķis). Pīķenieču galvenais uzdevums — pēc iespējas biežāk dauzīt ar akmeni pa čuguna plāksni un tā baidīt ļaunprātību. Viņas ir tikpat šķīstas, cik skaistas; pārdrošnieka uzbrukumam atbild skarbi un iespaidīgi.
Gorjuhinas iedzīvotāji kopš senlaikiem plaši tirgojas ar lūkiem, sētuvēm un vīzēm. To veicina Sivkas upe, pār kuru viņi pārceļas pavasaros laiviņās, gluži kā senie skandināvi, bet pārējā gadalaikā pārbrien, iepriekš atlokot bikses līdz ceļgaliem.
Gorjuhinas valoda noteikti ir slāvu valodas atzarojums, bet atšķiras no tās tāpat kā krievu valoda. Tā pārpilna saīsinājumiem un aprautībām — tajā daži burti vai nu pavisam atmesti, vai apmainīti ar citiem. Tomēr krievu cilvēkam viegli saprast gorjuhinieti — un otrādi.