Zinātne, māksla un dzeja Gorjuhinā jau kopš sen­laikiem atradušās diezgan ziedošā stāvoklī. Bez pries­tera un baznīcas kalpotājiem arvien bijis iespējams sastapt vēl arī citus rakstu pratējus. Hronikas min rakstvedi Terentiju, kas dzīvojis ap 1767. gadu un pratis rakstīt ne vien ar labo, bet arī ar kreiso roku. Šis neparastais cilvēks bijis apkaimē ievērojams kā dažādu vēstuļu, lūgumrakstu, privātu pasu u. tml. sacerētājs. Ne vienu reizi vien cietis par savu mākslu, pakalpību un piedalīšanos dažādos svarīgos notiku­mos; viņš nomiris lielā vecumā, taisni ap to laiku, kad mācījies rakstīt ar labo kāju, jo abu roku raksts bijis pārāk pazīstams. Kā lasītājs redzēs, viņam pie­der ievērojama loma arī Gorjuhinas ciema vēsturē.

Arī mūzika arvien bijusi izglītoto gorjuhiniešu iecienīta māksla; balalaika un dūdas, sagādādamas baudu jūtīgajām sirdīm, vēl tagad dzirdamas viņu mājokļos, īpaši vecajā sabiedriskajā namā, kas grez­nots ar eglīti un divgalvainā ērgļa atveidu.

Kādreiz senajā Gorjuhinā zēlusi arī dzeja. Arhipa Plikpaura vārsmas vēl līdz šim laikam saglabājušās pēcnācēju atmiņā.

Tās savā piemīlībā nav vērtējamas zemāk par sla­venā Vergila eklogām, iztēles skaistumā tālu pār­sniedz Sumarokova kunga idiles. Un, kaut gan izteik­smes izsmalcinātības ziņā nevar līdzināties mūsu dzejdaru jaunākajiem sacerējumiem, tomēr līdzvēr­tīgas tiem ar izdomu un asprātību.