
Piemēra pēc minēsim te šo satīrisko dzejoli:
Uz to lielu bajārsētu Stārasts Antons staigā možs, (2) Birkas azoti nes drošs, (2) Saka: bajāram tās dos'. Bajārs tikai skatās, Groza acis platās. Ak, tas Antons, stārastiņš, Kungus smalki apzog viņš! Ciemu pliku izģērbis, Savu sievu apģērbis.
Tādā kārtā iepazīstinājis savu lasītāju ar Gorjuhinas etnogrāfisko un statistisko stāvokli un ar tās iemītnieku tikumiem un paražām, sākšu tagad pašu nostāstu.
TEIKSMU LAIKI STĀRASTS TRIFONS
Valdīšanas veids Gorjuhinas ciemā vairākas reizes mainījies. Ciems pēc kārtas atradies gan vecajo pārvaldīšanā, ko izvēlē ciema sapulce, gan pārvaldnieku, kurus ieceļ muižnieki, un pēdīgi pašu muižas īpašnieku rokās. Šo dažādo pārvaldīšanas veidu labumus un ļaunumus es aprādīšu savā turpmākajā stāstījumā.
Gorjuhinas dibināšana un tās pirmatnējie iedzīvotāji tīti neziņas krēslā. Neskaidri nostāsti pauž, ka Gorjuhinas ciems reiz bijis bagāts un liels ciems, ka visi tā iedzīvotāji bijuši turīgi, ka nodevas vāktas reizi gadā un vairākos vezumos nez kam sūtītas. Tolaik visu pirkuši par lētu maksu, bet dārgi pārdevuši. Pārvaldnieku nav bijis, stārasti nevienam nav darījuši pāri, iedzīvotāji strādājuši pavisam maz un dzīvojuši cepures kuldami, un gani ganījuši, zābakos āvušies.
