Mums neklājas aizrauties ar šo brīnišķīgo ainavu. Doma par zelta laikiem radniecīga visām tau­tām un pierāda tikai to, ka cilvēki nekad nav apmie­rināti ar esošo, un, tā kā no pieredzes viņiem zināms, ka uz nākotni var cerēt maz, tad tie izgrezno neat­saucamo pagājību visādiem savas iztēles ziediem. Lūk, kas noteikti zināms:

Kopš seniem laikiem Gorjuhinas ciems piederējis slavenajai Belkinu dzimtai. Bet mani senči, valdīdami arī daudzas citas muižas, nav pievērsuši šai nomaļajai vietai nekādas uzmanības. Gorjuhina maksājusi ma­zus nodokļus, un to pārvaldījuši vecajie, ko ievēlē­jusi pati tauta sapulcē, kas saukta par vispārēju ciema sanāksmi.

Bet ar laiku Belkinu dzimtīpašumi sadalījās un pa­putēja. Bagātā vectēva nabadzībā kritušie dēladēli nespēja atradināties no savas bagātās dzīves greznī- gajām paražām un pieprasīja senākos bagātīgos ienā­kumus no muižas, kura bija jau desmitkārt samazi­nājusies. Bargi priekšraksti nāca cits pēc cita. Stā­rasts tos nolasīja ciema sapulcēs; vecajie laida vaļā visu savu daiļrunību, ļaudis kurnēja — bet kungi divkāršo nodevu vietā saņēma viltīgas izrunas un pazemīgus lūgumus, kas bija rakstīti uz taukiem no­triepta papīra un aizzīmogoti ar grasi.

Tumšs mākonis nogula pār Gorjuhinu, bet neviens par to nedomāja. Pēdējā