tautas izvēlētā stārasta Trifona beidzamajā valdīšanas gadā, pašā baznīcas svētku dienā, kad visi trokšņaini pulcējās vai nu pie izpriecas mājas (vienkāršu ļaužu valodā sauktas par krogu), vai klejoja pa ielām, apkampušies un skaļi dziedādami Arhipa Plikpaura dziesmas, ciematā iebrauca pīta, slēgta kulba, ko vilka divi tikko dzīvi zirģeļi; uz bukas sēdēja noskrandis žīds, bet no kulbas izspraucās galva ar naga cepuri un, likās, ieinteresēta noraudzījās ļaužu līksmībā. Ļaudis braucējus saņēma ar smiekliem un rupjām piezīmēm. (NB. Saritinājuši svārku stūrus, nejēgas ņirgājās par ebreju važoni un izsmiedami uzsauca: «Zīd, žīd, ēd cūkas ausi! .. .» Gorjuhinas ķestera hronika.) Bet cik liels bija viņu izbrīns, kad kulba apstājās ciemata vidū un kad atbraucējs, no tās izlēcis, pavēlnieka balsī pieprasīja stārastu Trifonu! Šis varasvīrs atradās izpriecas namā, no kurienes viņu divi ciema vecajie izveda zem rokas. Svešais, stārastu bargi uzlūkojis, pasniedza viņam vēstuli un lika to tūliņ izlasīt. Gorjuhinas ciema stārasti nekad nemēdza paši kaut ko lasīt. Stārasts neprata ne lasīt, ne rakstīt. Aizsūtīja pēc rakstveža Avdeja. To atrada turpat netālu kādā šķērsieliņā pie sētas guļam un atveda pie svešinieka. Bet vai nu pēkšņu izbaiļu, vai drūmu nojautu dēļ skaidri uzrakstītās vēstules burti viņam likās apmigloti —• viņš tos nevarēja salasīt. Briesmīgi lādēdamies, svešinieks beidzot sūtīja stārastu Trifonu un rakstvedi Avdeju izgulēties, atlikdams vēstules lasīšanu uz rītdienu, un devās pārvaldnieka istabā, kur žīds tam ienesa viņa nelielo ceļasomu.