Šai laikā es iestājos par junkuru ** kājnieku pulkā, kur nodzīvoju līdz pagājušam — 18** gadam. Uzturēšanās pulkā man atstājusi maz patīkamu iespaidu, atskaitot paaugstināšanu par virsnieku un 245 rubļu laimējumu tai brīdī, kad man kabatā bija palicis tikai rublis un 6 desmitkapeiku gabali. Manu dārgo vecāku nāve spieda mani iesniegt atlūgumos un ierasties sava tēva muižā.
Šis dzīves posms man tik svarīgs, ka esmu nolēmis par to izteikties plašāk, jau priekšlaikus izlūdzoties no labvēlīgā lasītāja piedošanu, ja velti izmantošu viņa laipno uzmanību.
Diena bija rudenīga un apmākusies. Ieradies stacijā, no kurienes man vajadzēja doties uz Gorjuhinu, es salīgu važoni un braucu pa lauku ceļu. Kaut gan esmu lēnīgas dabas cilvēks, tomēr nepacietība redzēt atkal tās vietas, kur biju aizvadījis savas dzīves labākos gadus, mani pārņēma tik spēcīgi, ka ik mirkli mudināju važoni, gan piesolīdams viņam dzeramnaudu, gan draudēdams piekaut, un, tā kā man bija parocīgāk iebukstīt viņu pa muguru nekā izvilkt un atraisīt naudas maku, tad, atzīstos, reizes trīs viņam iesitu, kas manā mūžā vēl nekad nebija gadījies, jo važoņu šķira, pats nezinu, kāpēc, man sevišķi patīk. Važonis trieca savu trijjūgu, bet man tā vien likās, ka viņš, kā jau parasti važoņi dara, mudinādams zirgus un vicinādams pātagu, tomēr pievilka grožus. Beidzot es ieraudzīju Gorjuhinas birzi un pēc desmit minūtēm jau iebraucu kungu mājas pagalmā.