Gorjuhinieši klusā izbrīnā noraudzījās šai neparastajā notikumā, bet drīz vien kulba, žīds un svešinieks bija piemirsti. Diena beidzās trokšņaini un līksmi — un Gorjuhina iemiga, nenojauzdama, kas to sagaida.
Rīta saulei lecot, iedzīvotāji tika modināti ar sitieniem pie loga rūts, aicinot uz ciema sapulci. Pilsoņi cits pēc cita saradās pārvaldes nama pagalmā, kas bija pastāvīgā ļaužu sanāksmes vieta. Viņu acis bija miglainas un sasarkušas, sejas uzpampušas; žāvādamies un kasīdamies viņi raudzījās vīrā, kas naga cepuri galvā, vecos, zilos svārkos dižmanīgi stāvēja uz pārvaldes nama kāpnēm, — un mēģināja atcerēties viņa seju, ko kādreiz bija redzējuši. Stārasts Trifons un rakstvedis Avdejs stāvēja viņam blakus bez cepurēm, verdziskas padevības un dziļu skumju pilniem vaibstiem. — Vai visi sanākuši? — vaicāja svešinieks. — Vai visi ir te? — atkārtoja stārasts. — Visi ir te, — atbildēja pilsoņi. Tad stārasts pavēstīja, ka no kunga saņemts raksts, un lika rakstvedim to nolasīt visiem priekšā. Avdejs iznāca un pērkona balsī lasīja sekojošo. (NB. «Šis šausmu raksts no stārasta Trifona manis norakstīts iraid, tas viņam svētbilžu skapītī kopā ar citām pieminēšanas zīmēm par viņa valdīšanas laiku Gorjuhinā likts bija.» Es pats nevarēju atrast šo interesanto vēstuli.)