Sirds man spēcīgi pukstēja — es raudzījos apkārt, neaprakstāmi satraukts. Astoņus gadus nebiju redzējis Gorjuhinu. Bērziņi, kurus manā laikā sastādīja gar sētmali, bija saauguši par slaikiem, kupliem kokiem. Pagalms, ko reiz bija rotājušas trīs vienveidīgi ierīkotas puķu dobes, starp kurām izlocījās plats, smiltīm nokaisīts ceļš, tagad bija pārvērsts nepļautā pļavā, kur ganījās brūna govs. Pajūgs apstājās pie priekšējā lieveņa. Mans sulainis gāja atvērt durvis, bet tās bija aiznaglotas, lai gan logu slēģi bija vaļā un māja likās apdzīvota. No kalpu mājas iznāca kāda sieva un vaicāja, ko man vajagot. Dabūjusi zināt, ka atbraucis kungs, viņa atkal ieskrēja iekšā, un drīz vien mani ielenca saimes ļaudis. Es biju līdz sirds dziļumiem aizkustināts, ieraudzīdams gan pazīstamas, gan svešas sejas, — un draudzīgi ar visiem saskūpstījos; mani rotaļu biedri bija jau lieli vīri, bet meitenes, kas kādreiz bija tupējušas uz grīdas, gaidīdamas pavēles, nu jau bija precētas sievas. Vīrieši raudāja. Sievietēm es nekautrēdamies teicu: — Kā tu esi novecojusi, — un man sirsnīgi atbildēja: — Cik gan jūs, kungs, esat kļuvis neglīts. — Mani vadīja uz otru lieveni, pretī iznāca mana aukle un raudādama un vaimanādama apkampa mani kā daudz cietušo
Odiseju. Ļaudis aizsteidzās kurināt pirti. Pavārs, bezdarbībā uzaudzējis bārdu, piedāvājās parūpēt man pusdienas vai vakariņas — jo viesās jau krēsla. Tūliņ saposa man istabas, kur dzīvoja aukle kopā ar manas nelaiķes mātes kalponēm, un es atrados klusajā tēvu miteklī un aizmigu tanī pašā istabā, kurā priekš 23 gadiem biju piedzimis.