Nedēļas trīs man pagāja dažnedažādās rūpēs — es noņēmos ar piesēdētājiem, priekšniekiem un visādiem guberņas ierēdņiem. Beidzot pārņēmu mantojumu un tiku atzīts par dzimtmuižas īpašnieku; es nomierinājos, bet drīz vien bezdarba garlaicība sāka mani nomākt. Es vēl nebiju iepazinies ar savu jauko un cienījamo kaimiņu **. Saimniecības darbi man bija pavisam sveši. Sarunas ar aukli, ko es iecēlu par saimniecības vadītāju un pārvaldnieci, aprobežojās ar piecpadsmit mājas anekdotēm, kuras man ļoti patika, bet kuras viņa stāstīja vienmēr vienādi, tā ka viņa man kļuva par otru Jaunāko vēstulnieku, kurā es zināju, kāda rindiņa kādā lappusē atrodama. Pašu nopelniem bagāto vēstulnieku es atradu pieliekamajā starp dažādām grabažām it nožēlojamā stāvoklī. Es iznesu to dienas gaismā un sāku jau lasīt, bet Kurganovs manās acīs bija zaudējis savu senāko skaistumu; es to gan vēlreiz pārlasīju, bet tad netiku vairs atvēris.
Šādā posta stāvoklī man iešāvās prātā, vai nederētu pamēģināt pašam kaut ko sacerēt. Laipnais lasītājs jau zina, ka mana izglītība