nebija ne graša vērta un ka man pašam nekad nebija radusies izdevība iegūt to, kas reiz bija palaists vējā, līdz sešpadsmit gadu vecumam rotaļājoties ar kalpu zēniem, bet pēc tam klaiņojot no vienas guberņas uz otru, no viena dzī­vokļa uz otru, nositot laiku kopā ar žīdiem un marki- tantiem, spēlējot uz nodriskātiem biljarda galdiem un maršējot pa dubļiem.

Bez tam būt par rakstnieku man likās tik grūta, tik nesasniedzama lieta, ka sākumā nodoms ķerties pie spalvas mani biedēja. 'Vai es maz drīkstēju iedomā­ties kādreiz iekļūt rakstnieku skaitā, ja mana dedzīgā vēlēšanās sastapt kādu no tiem nekad nebija piepil­dījusies? Bet tas man atgādina gadījumu, ko esmu nodomājis pastāstīt par pierādījumu savai nemitīga­jai kaislei uz tēvzemes literatūru.

1820. gadā, kad biju vēl junkurs, man kroņa darī­šanās vajadzēja ierasties Pēterburgā. Es tur nodzīvoju veselu nedēļu un, lai gan man tur nebija neviena paziņas, laiku tomēr aizvadīju ļoti jautri: katru dienu mierīgi gāju uz teātri, uz 4. balkona galeriju. Visus aktierus iepazinu pēc vārdiem un kaislīgi iemīlējos **, kura kādā svētdienā ļoti spilgti tēloja Amālijas lomu drāmā «Cilvēku nīšana un nožēlas». Rītos, nāk­dams no Galvenā štāba, es parasti iegriezos mazā saldumu veikaliņā un pie tases šokolādes lasīju lite­rārus žurnālus. Tā es reiz sēdēju, nodziļinājies «Bla- gonamerennija» kritiskā apcerē; pienāca kāds zirņu zaļā mētelī ģērbies vīrs un lēni izvilka no manas grāmatas apakšas «Hamburgas Avīzes» lapu.