Es biju tā aizrāvies ar lasīšanu, ka nepacēlu ne acu. Nepazīs­tamais lika pasniegt bifšteku, nosēdās man iepretī; es vēl arvien lasīju, viņu neievērodams; viņš pa tam ieturēja rīta maltīti, pikti sarāja apkalpotāju par ne­vērību, izdzēra puspudeli vīna un aizgāja. Turpat ieturēja rīta azaidu divi jaunekļi. — Vai zini, kas tas bija? — viens vaicāja otram. — Tas bija B., rakst­nieks. — Rakstnieks! — es neviļus iesaucos un, pa­metis žurnālu neizlasītu un tasi neizdzertu, steidzos samaksāt un, nenogaidījis izsniedzam naudas atli­kumu, izskrēju uz ielas. Apskatījies uz visām pusēm, es notālēm ieraudzīju zirņu zaļo mēteli un devos tam pakaļ pa Ņevas prospektu — tīri vai skriešus. Dažus soļus pagājis, pēkšņi jutu, ka mani aiztur, — paskatos, gvardes virsnieks man aizrāda, ka nevajagot viņu grūst no ietves nost, bet gan apstāties un atdot godu. Pēc šā brīdinājuma kļuvu uzmanīgāks; man, par ne­laimi, ceļā ik brīdi gadījās virsnieki, es ik mirkli apstājos, bet rakstnieks aizgāja arvien tālāk uz priekšu. Nekad visā mūžā kareivja mētelis mani ne­bija tā apgrūtinājis, nekad mūžā uzpleči nebija liku­šies tik apskaužami; beidzot pie paša Aņičkina tilta es panācu zirņu zaļo mēteli. — Atļaujiet vaicāt, — es teicu, pielikdams roku pie cepures, — vai jūs esat B. kungs, kura jaukās apceres man bijusi laime lasīt' «Apgaismības Veicinātājā»? — Nepavisam ne, — viņš man atbildēja, — es neesmu rakstnieks, bet advokāts; ** man gan labi pazīstams; pirms stundas ceturkšņa es viņu sastapu uz Policijas tilta.