Par spīti visai saprāta pretestībai, man ik mirkli uzmā.cās pārdrošā doma kļūt par rakstnieku. Beidzot, nespēdams vairs pretoties dabiskajai tieksmei, es sašuvu sev biezu burtnīcu, cieši nolēmis to ar kaut ko piepildīt. Visus dzejas veidus (jo pazemīgā proza man vēl nebija prātā) es biju iztirzājis, novērtējis un katrā ziņā nolēmis sākt ar episku poēmu, ņemot tās saturu no tēvzemes vēstures. Varonis man nebija ilgi jāmeklē. Es izvēlējos Rjuriku — un ķēros pie darba.
Dzejoļu rakstīšanā es biju jau ieguvis zināmu prasmi, pārrakstot burtnīciņas, kas gāja no rokas rokā mūsu virsnieku vidū, piemēram: «Bīstamo kaimiņu», «Maskavas bulvāra un Presņas dīķu kritiku» un tml. Tomēr mana poēma virzījās uz priekšu lēni, un es to atmetu jau pie trešā panta. Es domāju, ka episkais veids nav mans veids, un iesāku traģēdiju «Rjuriks». Traģēdija nevedās. Es raudzīju to pārtaisīt par balādi — bet arī balāde man nepadevās. Beidzot mani pārņēma iedvesma, es sāku un laimīgi pabeidzu uzrakstu Rjurika ģīmetnei.
Kaut arī mans uzraksts diezgan lielā mērā bija ievērības cienīgs, īpaši kā jauna dzejnieka pirmais sacerējums, es tomēr sajutu, ka neesmu dzimis dzejnieks, un apmierinājos ar šo pirmo mēģinājumu.