Karalis savilka pieri un sāka kožļāt ūsas.

—  Lai tu teiktu, ko teikdams, — Možirons iebilda, — man liekas, ka viņš noteikti ir padevīgs Anžū hercogam.

—   Tādā gadījumā Anžū hercogs ir varenāks par mūsu karali, — Kvēls laiski noteica.

Šī bija viskodīgākā piezīme, kuru Indriķa-klātbūtnē varēja izteikt, jo viņš Anžū hercogu vienmēr bija ienīdis.

Karalis nobālēja, bet neteica ne vārda.

—    Mieru, mieru, mani kungi, — Sentlukāss trīcēdams iedrošinājās piebilst. - Izturieties pret maniem viesiem laipnāk, nesabojājiet manu kāzu dienu! .

Šie Sentlukāsa vārdi Indriķi pievērsa citām domām.

—  Jā, mani kungi, — viņš teica, — nesabojāsim Sentlukāsa kāzu dienu.

To teikdams, viņš smailēja savas ūsas ar tik ļaunu sejas izteiksmi, kas

nabaga jaunlaulātos gauži satrieca.

—   O! — iesaucās Šombergs. — Busī laikam ir Brisē sabiedrotais?

—   Kā tā? vaicāja Možirons.

—  Tāpēc, ka Senlukāss viņu aizstāv. Pie velna! Šai nabaga pasaulē, kurā ir labi diezgan, ja pats sevi vari aizstāvēt, man liekas, ka aizstāv tikai savus radiniekus, sabiedrotos un savus draugus.

—    Mani kungi, — teica Sentlukāss, — monsieur Busī nav ne mans sabiedrotais, ne draugs, bet viņš ir mans viesis.

Karalis nikni paskatījās uz Sentlukāsu.

—  Un bez tam, — pēdējais turpināja, karaļa skata mākts, — bez tam es