vinu nemaz neaizstāvu.

»

Busī iznāca priekšā saviem pāžiem un jau gribēja apsveikt karali, kad Čiko viņam uzsauca:

—    Hallo! Busī, Busī d'Ambuāz, Klermonas Luī, grāf Busī, vai man jāpiesauc visi tavi vārdi, lai tu nojaustu, kas ar tevi runā, vai tad tu neredzi īsto Indriķi III, vai tu karali vairs neatšķir no nerra? Tas, pie kā tu tagad ej, ir mans galma nerrs, cilvēks, kas izdara tik daudz pārgalvību, ka es reizēm vai mirstu aiz smiekliem.

Busī neklausījās, bet devās uz priekšu un nostājās tieši pretim Indriķim. Bet, kad jauneklis gribēja karaļa priekšā noliekties, tas teica:

—  Vai jūs nedzirdat, grāf Busī? Jūs taču sauc!

Un, viņa mīluļu skaļajiem smiekliem atskanot, karalis uzgrieza jaunajam kapteinim muguru.

Busī dusmās nosarka. Savaldīdamies viņš izlikās, it kā karaļa piezīmi nav uztvēris nopietni, it kā viņš nemaz nebūtu dzirdējis, kā Kvēls, Šombergs un Možirons smejas, un teica Čiko:

—  Ak, piedodiet, sire, mēdz būt karaļi, kas tik līdzīgi nerriem, ka ceru— jūs uz mani patiešām neļaunosities, ja es jūsu galma nerru noturēju par karali.

—  Hm! — Indriķis pagriezdamies norūca. — Ko viņš saka?

—   Vienalga, maitre Busī, — sacīja Čiko, izsliedamies pirkstgalos, kā to karalis mēdza darīt, gribēdams būt majestātisks, — patiesībā to nu gan nekādi nevar piedot.

—  Sire, — Busī turpināja, — piedodiet, man bija lielas rūpes.