—  Savu pāžu dēļ, monsieur? — Čiko šķietamās dusmās jautāja. — Velns lai parauj, jūsu pāži jūs izputinās! Viņu dēļ jūs nonieciniet savas priekšrocības.

—   Kā tā? — vaicāja Busī, kas tagad saprata, ka karalim, ja viņš ielaižas ar nerru sarunā, šī vājā loma patika. — Es lūdzu jūsu majestāti paskaidrot, un ja man tiešām būs nodarīta netaisnība, es to pazemīgi pūlēšos izlabot.

—   Šie sliņķi zelta ģērbos, — Čiko atbildēja, norādīdams uz pāžiem, — kamēr jūs, muižnieks, virsnieks, Klermonas dzimtas gandrīz vai princis esat ģērbies tikai vienkāršā melnā samtā!

—   Sire, — Busī atteica, pagriezdamies pret minjoniešiem, — dzīvojot laikmetā, kad sliņķi un palaidņi ģērbjas kā prinči, man liekas, ka prinči parāda teicamu gaumi, ģērbdamies kā palaidņi.

Un ar aizskarošiem smiekliem viņš atmaksāja greznumā mirdzošajiem jaunajiem minjoniešiem par viņu nicinošo uzvedību.

Indriķis paskatījās uz saviem mīluļiem, kas, dusmās nobāluši, šķiet, gaidīja no sava pavēlnieka tikai vienu vienīgu vārdu, lai mestos virsū Busī. Kvēls, kas visvairāk dusmojās uz šo augstmani un bija gatavs ik brīdi ar to cīnīties, jau satvēra zobena rokturi.

—   Vai tas attiecas uz mani un maniem piekritējiem? — iesaucās Čiko, jautādams karaļa vietā.

Un galma nerrs nostājās tik dižciltīgā pozā, ka puse no zālē esošajiem viesiem sāka nevaldāmi smieties. Otra puse nesmējās, jo šie smiekli attiecās uz viņiem.