Busī blakus nostājās trīs viņa draugi. Tie bija Šarls Balzaks d'Atrāžs, Fransuā d'Odī, Ribeirākas vikonts, un Livaro.

Ievērodams naidīgo sagatavošanos, Sentlukāss nojauta, ka Busī ieradies pēc Anžū hercoga pavēles, lai sarīkotu skandālu. Viņš uztraucās vairāk par visiem, jo viņu no abām pusēm apdraudēja divu varenu ienaidnieku dusmas, kuri viņa māju bija izvēlējušies par kaujaslauku.

Viņš piesteidzās pie Kvēla un, satvēris jaunekļa zobena rokturi, sacīja:

—   Dieva dēļ savaldies un nogaidi!

—   Pie velna, valdies pats! — Kvēls uzkliedza.

—  Šī muļķa dūres sitiens tikpat labi ķers arī tevi. Tas aizvaino mūs visus un, kas aizvaino mūs visus, tas aizskar karali.

—   Kvēl, Kvēl, — Sentlukāss turpināja, — padomā par Anžū hercogu, kas neredzams slēpjas aiz Busī. Nedari man kaunu, domādams, ka es baidos no kalpa, nē, es tikai kaunos no kunga.

—  Deviņi velni! Kas gan tur ko baidīties, mēs taču piederam Francijas karalim?! Ja mēs viņa dēļ dosimies briesmās, tad karalis mūs sargās. %

—   Tevi — jā, bet mani! — Sentlukāss žēli iesaucās.

—  Nolādēts! — Kvēls atcirta. — Kāda velna pēc tu precējies, zinādams, cik karalis uz saviem draugiem ir greizsirdīgs?

—  Labi! — Sentlukāss pie sevis noteica. — Ikviens rūpējas par sevi. Arī mēs sevi neaizmirsīsim. Un tā kā savā laulībā mierīgi gribu nodzīvot vismaz pirmās četrpadsmit dienas, es gribu pamēģināt iegūt Alansonas hercoga draudzību.