Tā izlēmis, viņš novērsās no Kvēla un devās pie Busī.

Pēc savas aizskarošās runas Busī ar lepni paceltu galvu pārlūkoja zāli un ausījās, vai nesadzirdēs kaut kādus iebildumus. Bet ikviena galva novērsās, ikviena mute palika mēma. Vieni baidījās karaļa klātbūtnē atzīt apvainojumu, citi vairījās no Busī.

Kad pēdējais pamanīja, ka tuvojas Sentlukāss, viņš beidzot nodomāja, ka atradis vienu, kuru bija cerējis sameklēt.

—    Monsieur, — teica Busī, — vai man jāpateicas maniem nupat izteiktajiem vārdiem, ka man ir tas gods ar jums runāt?

—  Jūsu nupat izteiktajiem vārdiem? — Sentlukāss laipni vaicāja. —/Ko tad jūs teicāt? Es neko neesmu dzirdējis. Nē, es jūs ieraudzīju un gribēju jūs apsveikt un pateikties par godu, kuru jūs parādāt manam namam.

—  O-o! — iesaucās Indriķis, ieraudzīdams Sentlukāsu pie Busī, — liekas, ka mans jaunais gailis kapteini ir krietni izplucinājis. Viņš dara labi, bet es tomēr negribu, ka viņu nodur. Paskatieties, Kvēl. Nē, jūs ne, jūs esat karstgalvis. Paskatieties jūs, Možiron!

Možirons steidzās prom kā bulta, taču Sentlukāss bija pārāk apķērīgs, neļāva viņam nokļūt līdz Busī un kopā ar Možironu atgriezās pie karaļa.

—   Ko tu tam muļķa Busī teici? — karalis jautāja.