— Vai es, sire?
— Jā, tu.
— Es viņam novēlēju labvakaru, — Sentlukāss atbildēja.
— Un vairāk neko? — karalis norūca.
Sentlukāss ievēroja, ka ir izdarījis muļķību, un piebilda:
— Es tam novēlēju labvakaru un teicu, ka no rīta man būs tas gods novēlēt viņam arī laburītu.
— Ak, — iesaucās Indriķis, — es jau to paredzēju, muļķa galva!
— Taču jūsu žēlsirdīgā majestāte būs tik laipna un visu to paturēs slepenībā, — Sentlukāss turpināja.
— Ak, Dievs! — Indriķis I atbildēja. — Es to neteikšu, lai nesagādātu tev nepatikšanas. Būtu labi, ja tu mani no viņa atbrīvotu, sev nevienu brūci neiegūdams.
Minjonieši pārmija skatienus, Indriķis izlikās, ka to neredz.
—Jo tas puisis, — karalis turpināja, — tas puisis ir briesmīgi bezkaunīgs…
— Jā, jā, — sacīja Sentlukāss, — bet esiet bez rūpēm, sire, agri vai vēlu, bet gan jau viņš iemācīsies savu pretinieku cienīt.
— Ai. ai! — karalis, galvu purinādams, nopūtās. — Viņš lieliski rīkojas ar zobenu. Kāpēc gan viņš ne|auj sevi sakost trakam sunim! Tad mēs viegli būtu no viņa tikuši vaļā!
Un viņš greizi pašķielēja uz Busī, kas savu trīs draugu pavadībā apstaigāja zāli, aizskardams un kaitinādams visus, par kuriem zināja, ka tie ir Anžū hercoga ienaidnieki un karaļa labākie draugi.
— Velns un elle! — Čiko sauca. — Nemociet taču manus muižniekus, maitre Busl! Kaut gan es esmu karalis, es vēl labprātāk izvilkšu zobenu nekā nerrs.