—  Ak, nerātnais puisis! — Indriķis norūca. — Nudien viņš redz pareizi.

—  Ja viņš tā turpinās jokoties, es Čiko sodīšu, sire, — sacīja Možirons.

—  Netraucē viņu, Možiron! Čiko ir muižnieks, un goda jautājums ir ļoti kutelīgs. Bez tam viņš nav tas, kas visvairāk būtu pelnījis sodu, jo viņš nav tas pretīgākais.

Kvēls pamāja d'O un Epernonam.

—     Mani kungi, — Kvēls sacīja, tos pavezdams sāņus, — mums jāapspriežas! Tu, Sentlukās, pļāpā ar karali un noslēdz ar viņu galīgu mieru, kas, man šķiet, ir tik labi ievadīts.

Sentlukāss turpināja savu lomu un devās pie karaļa un Čiko, kas bija sākuši ķildoties.

Pa to laiku Kvēls ieveda savus četrus draugus kādā loga iedobumā, kur tie visi izgāza dusmas uz savu ienaidnieku un apspriedās, kā visdrošāk no tā atbrīvoties.

Busī novēroja savu pretinieku apspriedi, un tā kā viņš nešaubījās, ka tā attiecas uz viņu, viņš, grīni smaidīdams, piegāja klāt saviem draugiem un teica:

—  Atrāž, Reiberāk, skat, cik viņi šeit omulīgi ir sapulcējušies! Liekas, ka te būtu Eiriāls un Nizū, Damons un Pitiā, Kastors… bet kur ir Polukss!

—    Polukss ir apprecējies, — Atrāžs atbildēja, — un Kastors tātad ir šķirtenis.

—   Ko jūs še dariet? — Busī jautāja, pētoši vērodams jaunekļus.