—   Bet šonakt? — Kvēls vaicāja.

—    Ak, ari šonakt es nevaru. Man ir norunāta satikšanās kādā noslēpumainā namā Svētā Antonija ielā.

—   O! — Epernons iesaucās. — Tātad karaliene Margo šonakt slepeni ierodas Parīzē, monsieur Busī, jo mēs esam dzirdējuši, ka jūs esot kļuvis par la Mola vietnieku.

—   Jā, bet pirms kādā laika es 110 tā atsacījos. Runa ir par kādu citu personu.

—   Un šī persona jūs gaida Svētā Antonija priekšpilsētā?

—   O, ja jau jūs esat tik ziņkārīgi, — Busī tikpat dusmīgi turpināja, — es jums varu pastāstīt, pa kādu ceļu es turp nokļūšu. Es iešu pa Prēklerka ielu līdz sargtornim, tad pa Klē līdz Grandšatlē, pa Tikseranderī ielu un tad būšu nokļuvis līdz Svētā Antonija ielai. Un ticiet droši, ka es nekādā gadījumā nenovirzīšos sāņus!

Un no visiem pieciem draugiem atsveicinājies, viņš devās projām. Aiziedams viņš diezgan skaļi teica Atrāžam:

—   Atrāž, iesim! Ar šiem ļaudīm mums nekā nav ko darīt.

Livaro un Ribeirāks, skaļi smiedamies, sekoja Busī un Atrāžam, kas aizgāja, tomēr slepus vērodami apkārtni.

Minjonieši palika, mierīgi stāvot. Viņi, Šķiet, bija nolēmuši neko neuzsākt.

Kad Busī nonāca pēdējā salonā, kurā atradās Sentlukāsa kundze, kas savu laulāto draugu neizlaida no acīm, Sentlukāss deva zīmi, kas norādīja, ka Anžū hercoga mīlulis patlaban aiziet. Ar sievietei raksturīgo aso prātu Zanna nojauta situāciju, pieskrēja pie muižnieka, aizšķērsoja viņam ceļu un teica: